Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai:
Mākslas akadēmijas prorektors: Ir jāorientējas uz ministra Ķīļa nomaiņu...
Publicēta: 21.03.2013

Jau krietnu laiku skan neizpratnes pilns jautājums: kas notiek izglītības jomā? Skandāls starp ministru Robertu Ķīli un Augstākās izglītības padomes vadītāju nupat jau aizrībējis līdz Ģenerālprokuratūrai. Kas tie par konfliktiem starp ministru, augstskolu rektoriem, zinātnes pārstāvjiem, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju? Atbildes lūkojam sarunā ar Latvijas Mākslas akadēmijas prorektoru Andri Teikmani.

– Izskaidrojiet, lūdzu, vienu lietu. Pārsteidz, ka ministrs konfliktē ar visiem mākslas augstskolu vadītājiem, tajā skaitā ar jums. Pieļauju, ka Roberts Ķīlis nespēj rast kopīgu valodu ar tik akadēmisku tipāžu kā Augstākās izglītības padomes (AIP) priekšsēdētāju Jāni Vētru. Bet jūs abi ar ministru esat kreatīvi cilvēki, faktiski vienaudži, ar novatorisku domāšanu. Kāpēc tāda siena pa vidu?

– Zīmīgi, ka arī Valsts prezidents, kad tikāmies, izteicās, ka atraktivitātes ziņā Ķīlis ir tikpat kā jūsējais, jo atgādina cilvēku, kurš nācis no mākslas aprindām. No šāda viedokļa raugoties, patiešām, šķiet – jā, kas gan var būt radošajām un kultūras izglītības institūcijām pret ministru? Manuprāt, problēma aizsākās krietni agrāk, kad Ķīlis bija viens no tiem cilvēkiem, kurš iestājās par mākslas augstskolu pievienošanu Latvijas Universitātei. Stājoties ministra amatā, viņš nenorādīja, ka būtu atmetis šo ideju. Līdz ar to ir radusies pārliecība, ka viņš ne pārāk labi izprot, ko nozīmē izglītība kultūras, mākslas un radošajās jomās. Ministrs ne reizi nav atradis laiku apmeklēt kādu no radošajām un mākslas augstskolām, lai uzzinātu problēmas, kādas varētu būt ieceres un risinājumi, lai padarītu šo izglītību kvalitatīvāku, eksportvarenāku. Paradoksāli, ka, runājot par pamatizglītību vai vidējo, ministrs bieži vien aizstāv liberālas, autonomas izglītības ideju. Tikko runa ir par augstāko izglītību, tad – gluži pretēji – viņš ieņem birokrātisku un administratīvi kontrolējošu pozīciju.

– Vērojot Ķīļa izpausmes televīzijā, rodas sajūta, ka šajā mentāli dīvainajā cilvēkā kāds ir ieprogrammējis savas idejas, bet pats palicis ēnā, ļaujot ālēties uzkurbulētajam ministram.

– Es domāju, ka daļa no idejām, kuras pauž ministrs, nāk no Latvijas Universitātes rektora. Piemēram, augstskolu apvienošanas un vienas zinātnes universitātes izveidošanas ideja. Man ir sajūta, ka tieši Mārcis Auziņš, savulaik darbojoties Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijā, kuru vadīja Roberts Ķīlis, pamudināja viņu pievērsties augstākās izglītības jautājumiem. Ielūkojoties Ķīļa kunga agrāk veiktajos pētījumos, redzam, ka augstākās izglītības jautājumi bija gana tālu no viņa pētniecisko interešu lauka. Augstākā izglītība īpaši neinteresēja Ķīli arī tad, kad viņš rakstīja Latvija–2030 (Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam). Tajā tika cilātas pamata un vidējās izglītības problēmas, bet augstākās izglītības jautājumi šajā dokumentā tikpat kā netika minēti.

– Sakiet, vai ir iemesls apšaubīt AIP organizēto studiju programmu auditu? Nezinot precīzi, par kādiem apvainojumiem ir runa, rodas iespaids, ka AIP vadība veikusi krimināli sodāmus pārkāpumus.

– Atgādināšu, ka 2011. gadā šo projektu aizsāka ne tikai AIP, bet visa augstākās izglītības nozare kopumā. Ieceres pamatā bija viena no pēdējo gadu lielākajām reformām, proti, pāreja no studiju programmu akreditācijas uz studiju virzienu akreditāciju. Sapratām, ka projekts prasīs titānisku darbu, kurā piedalīsies simtiem pašmāju un ārvalstu speciālistu. Novērtētas tika vairāk nekā 800 programmas. Tā kā projekts ir grandiozs, pieņemu, ka kļūdas un problēmas tā gaitā varēja rasties. Jāapzinās, ka iecere ir unikāla.

– Augstskolas šajā pasākumā bija ieinteresētas? Skaidrs, ka daudzas programmas tiktu izbrāķētas.

– Protams, ka bija ieinteresētas. Mēs visi gribējām gūt objektīvu vērtējumu un skaidru priekšstatu par to, ko kurš dara. Nākamais reformas solis paredzēja izmantot šā projekta rezultātus, lai pārietu uz studiju virzienu akreditāciju. 2011. gada vasarā tika veikti grozījumi Augstskolu likumā. Šķita, ka nevajadzētu rasties īpašiem šķēršļiem. Ķīlis sāka strādāt par ministru jau 2011. gada rudenī (tuvu sākuma brīdim, kad projekts tika realizēts). Tādējādi viņš kļuva par AIP locekli, par vienu no šīs projekta uzraudzības grupas dalībniekiem. Tomēr jau pagājušā gada vasarā, pirms vēl izskanēja jebkāda informācija par projekta datu precizitāti; laikā, kad tika izstrādāti studiju virzienu akreditācijas noteikumi, sākās diskusijas, no kurām diezgan skaidri izrietēja, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) dažādos veidos grib atsaistīt studiju virzienu akreditāciju no projekta rezultātiem. Tas arī bija viens no pirmajiem cēloņiem asajām domstarpībām starp augstskolām un ministriju. Ministra vēlme atteikties no šā projekta rezultātiem, no sistemātiskas, visaptverošas programmu vērtēšanas visā valstī un atgriezties pie fragmentāra akreditācijas mehānisma bija neizprotama. Novembrī jau sākās dažnedažādi apvainojumi. Pieņemu, ka stāsts par it kā notikušo datu viltošanu, kas joprojām nav nekādi pierādīts, bija veikls gājiens, kā distancēties no pašas ministrijas ļoti neveiksmīgā alternatīvā programmu pārvērtēšanas projekta. Tas izsauca asu augstskolu pretstāvēšanas vilni, jo pasniedzēji, kuri bija ieguldījuši darbu, piedaloties novērtējuma projektā, uzzinot alternatīvo vērtējumu, jutās pazemoti. Tāpēc arī mākslas augstskolas savā apvienotajā Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas Senātu sēdē pieprasīja ministra demisiju. Tad saskārāmies ar politiskās drāmas nākamo cēlienu – AIP projekta izvērtējumam tika piesaistīts alternatīvs auditors – Deloitte Latvia.

– Ministrs pārmet,

ka vairāki iepriekšējie programmu vērtētāji bijuši interešu konfliktā. Proti, kaut kad aizstāvējuši doktora disertāciju vērtējamajā augstskolā, kādreiz tajā mācījuši u. tml. Tajā pašā laikā auditorfirmā SIA Deloitte Latvia strādā vairāki Roberta Ķīļa bijušie studenti. Vai tad šis nav klasisks interešu konflikts?

– Apgalvojums, ka kāds kādreiz kaut kur esot aizstāvējis disertāciju vai piedalījies augstskolas rīkotā konferencē (turklāt jau pēc programmu vērtēšanas), liecina par ārkārtīgu nekompetenci, traktējot jēdzienu interešu konflikts. Kad IZM ziņojumā norādītie fakti nonāca AIP rīcībā, tās locekļi veica pārbaudi. Atklājās, ka lielākā daļa no pārmetumiem neiztur nekādu kritiku. Ziņojums ir pārpilns ar rupjām kļūdām. Piemēram, secinājumi ir izdarīti, pamatojoties uz vārdu un uzvārdu sakritībām. Cienījams cilvēks, kurš visu mūžu ir veltījis zinātnei, tiek pasludināts par interešu konfliktā esošu. Vēl viens piemērs. IZM ziņojumā tika norādīts, ka 12 ekspertu vizīte LMA bijusi pārāk īsa. Tā ilgusi tikai divas stundas, un viņi nav varējuši novērtēt septiņas studiju programmas. Paradokss ir tas, ka LMA pavisam ir tikai trīs (!) studiju programmas... Redzam, ka Ķīļa auditori kļūdās elementāri pārbaudāmās lietās. Tādējādi zūd jebkāda ticība šim ziņojumam kopumā. Neskatoties uz to, ka AIP pauda savu viedokli par atspēkotajām kļūdām, Ķīlis to nenorādīja Ministru kabinetam. Tas nozīmē, ka valsts pārvaldes mašinērijā tiek ielaista kļūdaina informācija.

– Atļaujiet, citēšu Inas Druvietes teikto Neatkarīgās diskusijā:

«Varu atsaukt atmiņā tikai divus vēstures periodus, kad ir notikusi tik intensīva vēršanās pret inteliģenci un augstskolām. Viens bija pēc boļševiku apvērsuma Krievijā, kad universitāšu profesūra tika atzīta par progresu kavējošu spēku. Otrs periods bija Ķīnas kultūras revolūcijas laikā.» Jūs arī te saredzat diezgan tiešas paralēles?

– Man ir vieglāk saskatīt paralēles ar Ķīnas kultūras revolūciju. Kultūras revolūcija atšķīrās no boļševiku revolūcijas ar to, ka to iniciēja un vadīja tikai viens cilvēks. Visu noteica viņa pozīcija un viedoklis. Paralēles ir pietiekami uzskatāmas, jo arī šajā gadījumā redzam viena cilvēka atšķirīgo pozīciju pret pārējo. Nav nekādu racionālu argumentu. Vien tas, ka tie pārējie ir nepareizie un nav pat tā vērti, lai ar viņiem apspriestos. Tā, piemēram, kad Saeimā notika debates Augstākā izglītība Latvijā: status quo un nākotnes stratēģija, es uzdevu jautājumu par ekspertu kvalifikāciju un spēju veikt novērtējumu. Ministrs par šo jautājumu atteicās ar mani diskutēt. Kā zināms, ASIIN līdz šim ir darbojusies tikai inženierzinātņu, informātikas, dabas zinātņu un matemātikas bakalaura un maģistra programmu akreditācijas jomās. Līdz ar to identificējams zināms risks, ka ASIIN nav speciālistu, kuriem būtu kompetence studiju virzienu akreditācijā, humanitāro un sociālo jomu un doktora programmu akreditācijā. Interesanti, ka eksperti no piesaistītās Vācijas Akreditācijas aģentūras (ASIIN) visur publiski norādījuši, ka nevērtēs, bet tikai konsultēs, norobežojoties no lēmumu pieņemšanas. Tamdēļ dīvainības ar Ministru kabinetam 12. martā iesniegtajiem deleģēšanas līgumiem, kuros IZM it kā nejauši bija sajaukusi biedrību ASIIN e.V. ar ASIIN Consult GmbH, nemaz nebija tik nevainīgas. Jo ASIIN e.V. ir EQAR (European Quality Assurance Register) locekle, bet ASIIN Consult GmbH, protams, nav. Tamdēļ saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem IZM izvēlējās ASIIN e.V. Vai nu vācu puse, izmantojot ministrijas nekompetenci, vai nu kāds ministrijas darbinieks bija sagatavojis lamatas visai Latvijas augstākās izglītības akreditācijas sistēmai. Jāapzinās – ja šīs vācu aģentūras vēlme ieņemt kādu lomu nesakritīs ar to, ko paredz Latvijas normatīvie akti, pieredzēsim kārtējo problēmu, kas padarīs neiespējamu augstākās izglītības akreditācijas procesu kā tādu.

Vēl kāda problēma. Šajās pašās debatēs ministrs paziņoja, ka iecerējis iesaistīt šo aģentūru konsultācijas sniegšanā par augstskolu strukturālo tipoloģiju. Pirmkārt, tas nekādi neatbilst IZM iepirkuma uzdevumam un ASIIN funkcijām. Otrkārt, IZM vēlme ar normatīviem aktiem noteikt katrai augstskolai savu lomu ir viena no visapšaubāmākajām iecerēm augstākās izglītības politikā. Nosakot, ka Latvijā ir viena zinātnes augstskola, viena inovāciju augstskola, viena reģionālā augstskola un tad pārējās augstskolas, IZM nodemonstrēja absolūtu neizpratni par augstākās izglītības lomu mūsdienās. Šobrīd dzīvojam laikā, kuru dēvē par Otro akadēmisko revolūciju. Tas nozīmē pēc iespējas ciešāku augstākās izglītības un pētniecības sasaisti ar tautsaimniecību, inovāciju pārnesi uz industriju. Ja nodalām atsevišķās kategorijās zinātnes, inovāciju un t. s. mācīšanas augstskolas, tad virzāmies nevis vienā solī ar globālajām tendencēm, bet gan iekšā purvā.

– Valsts taču nespēj pavilkt zinātnes augstskolu, jo pasaules līmeņa ekselence prasa milzīgus finansiālos ieguldījumus.

– Ja ar zinātnes augstskolu saprotam to, ko izglītības politikā dēvē par pasaules klases universitāti (World Class University) vai Ķīļa vairākkārt pieminēto «vismaz vienu Latvijas augstskolu simt labāko augstskolu reitingā», tad diemžēl jāatzīst, ka mūsu ekonomikai tā ir absolūti nepavelkama. Nav arī īsti skaidrs, kāpēc tas tik nelielai ekonomikai būtu vajadzīgs. Viena ekselences augstskola vienmēr būs krasi pretstatīta masu augstākai izglītībai un nenodrošinās tautsaimniecību ar nepieciešamajiem speciālistiem, jo tas nav šādas augstskolas uzdevums. Otra lielā problēma, ka visos šajos reitingos tiek vērtētas ekselences – un īpaši jau pētnieciskās. Diemžēl praktiski nav līdzekļu, ar ko izmērīt studiju ekselenci.

– Robertam Ķīlim pārmet, ka viņš nav izdarījis savus mājasdarbus, proti, cīnījies par budžeta palielinājumu savai jomai.

– Es teiktu tā: kopš Roberts Ķīlis ir ministrs, augstākās izglītības un pētniecības finansēšanas labā nav izdarīts nekas. Tā jau no krīzes sākuma brīža (2009) līdz pat šodienai, pretēji normatīvajos aktos paredzētajam, augstākās izglītības institūcijas saņem nulli latu zinātniskās darbības attīstības finansēšanai. 2013. gadā, pateicoties pārpalikumam Studiju fondā, augstākās izglītības finansējumam no valsts budžeta tika piešķirts vēl par pieciem miljoniem latu mazāks finansējums nekā 2012. gadā. Ja reiz šī nauda palika pāri, to vārēja ieguldīt augstskolu zinātniskās darbības attīstībā – bet nē... Labāk augstskolas turēt badamaizē. Tām atliek vien zinātnisko institūtu bāzes finansējums un pētnieku granti, kuri arī ir pamatīgi sarukuši. Šobrīd valsts finansējums zinātnei ir aptuveni 0,11% no IKP. Ja meklētu analogus starp Eiropas valstīm, tos neatrastu. Tie būtu saistāmi ar karojošajām Rietumsahāras valstīm vai Burkina Faso. Vai tiešām šādā situācijā, būdami pie vesela saprāta, varam runāt par zinātnes augstskolu vai pētnieciskām kvalitātēm...?

– Kāds varētu būt loģisks situācijas atrisinājums? Vai to vispār var atrisināt, ja amatā paliek Roberts Ķīlis?

– Manuprāt, pietiekami skaidri esmu izteicies iepriekš. Proti, ka ir jāorientējas uz ministra Roberta Ķīļa nomaiņu. Pretējā gadījumā nekādi nevaram šo pretstāvi atrisināt. Tā ir kļuvusi subjektīva un nebalstās racionālos argumentos. Tikmēr laiks rit. Akreditāciju taču nevar atlikt bezgalīgi. Procesu var noregulēt gana ātri, pieņemot kaut vai tos pašus grozījumus, kurus AIP ierosināja jau pagājušā gada vasarā. Likums pietiekami skaidri nosaka, kādos gadījumos studiju virzienus neakreditē, kādos akreditē uz diviem vai sešiem gadiem. Jau no šā vērtējuma, kurš tapis augstākās izglītības projekta ietvaros, ir pietiekami daudz datu, lai varētu skaidri un gaiši to pateikt. Nevajag nekādus jaunus pārvērtējumus.

– Dīvainā kārtā Ķīlis ir uzēdies tieši mieramikam Vētram, padarot viņu par antireformu simbolu.

– Pirms tam par simbolu tika padarīts cits gluži nevainīgs cilvēks, Latvijas Studentu asociācijas prezidents Edvards Ratnieks, kurš tika pasludināts par vienu no vaininiekiem AIP nekvalitatīvā darbā. Man kā pasniedzējam, kurš ikdienā strādā ar studentiem, tas likās vienkārši briesmīgi nepedagoģiski. Pret Ratnieku tika uzsākta kampaņa arī Ķīlim simpatizējošajos medijos.

– Neviens ministru no amata nenoņems. Ķīlis toties pieprasa Jāņa Vētras demisiju un AIP izformēšanu. Sakiet, vai šāda eksekūcija, lai nomierinātu uzbudināto profesoru Ķīli, ļautu normalizēt situāciju? Pieļaujat, ka mīļā miera labad varētu ziedot Vētru?

– Par politiķiem nezinu, taču nesaprotu, kāpēc Vētru būtu jāziedo augstākās izglītības nozarei... Jānim Vētram ir liela pieredze augstākās izglītības jomā. Turklāt viņš vienmēr mēģina rast risinājumu, kurš ir pieņemams visām pusēm.

– Nedaudz mainām sarunas virzienu. Pagājušajā mēnesī izstāžu centrā Ķīpsalā notika starptautiskā izglītības izstāde Skola 2013. Ziniet, kas tajā šķita gauži dīvains? Latvijas Nodarbinātības valsts aģentūra propagandēja, kā interesenti var uzzināt par nodarbinātības un izglītības iespējām Eiropas valstīs. Vārdu sakot, Latvijas studenti tika vervēti darbam ārzemēs.

– No valsts pārvaldes viedokļa, to varētu salīdzināt ar situāciju, ja Latvijas Ekonomikas ministrija izplatītu Vidusāzijas valstīs paziņojumu, ka Igaunijas un Lietuvas ostas ir daudz izdevīgākas tranzītam nekā Latvijas ostas. Šajā brīdī, kad tiek kritizētas augstākās izglītības institūcijas, kad dažus mēnešus līdz studentu uzņemšanai vēl arvien ir neskaidrība par augstskolu programmu akreditēšanu, tā var rīkoties, ja kādam prātā ir izdedzinātās zemes politika. Proti, doma, ka Latvijā jāizveido no pamatiedzīvotājiem brīva teritorija.

– Smeldzīgu atziņu nesen pauda Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš, sakot: «IZM ir burtiski satracinājusi zinātnes pasauli katastrofālā budžeta dēļ. Visvairāk cieš tieši humanitārā bloka pārstāvji, kuri veido sabiedrības garīgās vērtības – kultūru, mākslu, vēsturi, filozofiju, valodniecību, jurisprudenci. Ja šos cilvēkus pazemojot nospiež uz ceļiem, lai viņu domas būtu aizņemtas tikai ar izdzīvošanas jautājumiem, tad skaidrs, ka tiem nebūs laika domāt par valsti, politiku un nākamajām vēlēšanām.» Varētu piemetināt: nebūs arī vēlme aizdomāties par to, kas notiks ar mūsu nacionālo identitāti.

– Secinājums ir viens: kā intelektuāli un rūpnieciski attīstīta teritorija Latvija nav vajadzīga ne Rietumiem, ne Austrumiem. Austrumu puse mūs ir pazaudējusi. Rietumi savukārt nevēlas riskēt kaut ko ieguldīt, baidoties, ka liktenīgas nejaušības dēļ atkal varam nonākt Austrumu ietekmes zonā. Mēs esam vajadzīgi tikai mums pašiem. Tā ir rūgta patiesība. Tāpēc mums jāvadās ne pēc Maskavas un ne pēc Briseles padomnieku teiktā, bet tikai no mūsu pašu labuma. Tāpēc mums ir nepieciešami politiskie līderi, kuriem būtu ambīcijas radīt Latviju kā konkurētspējīgu, attīstītu valsti. Neredzu pretrunas faktā, ka Latvija ir ES sastāvā. Savienība galu galā ir tikai kaudze ar instrumentiem un iespējām, kuras var izmantot. Protams, var arī neizmantot... Kā jau tas bijis līdz šim. Varam pasīvi pieņemt ES regulas un normatīvos aktus, nemēģinot aizstāvēt savas tiesības, samierinoties ar Eiropas pastarīša likteni. Bet varbūt tomēr mēģināt iegūt kādu labumu arī sev? Problēma tā, ka ES valstis, protams, ir egoistiskas (un krīze tās padarījusi vēl savtīgākas). Tieši tāpēc arī Latvijai šajā situācijā vajadzētu rīkoties daudz egoistiskāk.

– Ko nozīmē – egoistiskāk?

– Gataviem aizstāvēt savas, savu pilsoņu un iedzīvotāju intereses. Manuprāt, šobrīd sabiedrībai ir ļoti nepieciešams pozitīvs signāls, ka valsts ir gatava attīstīties. Viens no šādiem signāliem varētu būt ieguldījums izglītības sistēmas attīstībā, pētniecībā un kultūrā. Mēs 22 gadus esam teikuši, ka naudas nav un tāpēc šajās jomās nevaram ieguldīt. Ja gribam, lai 2020. gadā Latvijai būtu jel kādas cerības uz konkurētspēju globālajā pasaulē, šādas investīcijas ir nepieciešamas.

– Ar ko mēs spējam konkurēt globālajā pasaulē?

– Ar zināšanām, kas mūsdienās ir ārkārtīgi liels deficīts. Ar kultūru un mākslu, kas nav ātri un viegli konvertējams objekts, taču tā ir daļa no pievienotās vērtības jebkuram nacionālajam zīmolam. Spējam konkurēt ar savu ģeopolitisko atrašanās vietu un vēsturisko pieredzi, kas ir mūsu priekšrocība. Mēs daudz ko zinām par to, ko nezina Rietumu kolēģi. Latvija varētu kļūt par sava veida pakalpojumu servisu un industriju sasaistes punktu starp Austrumiem un Rietumiem – tiltu ceļā uz lielo Eiropu. Mēs atrodamies Dieva dotā brīnišķīgā, unikālā vietā. Pašreiz tikai vēl nemākam šīs priekšrocības izmantot.


Iveta Mediņa
Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

 

 

 
www.clarus.lv