Centralizētie eksāmeni fizikā vai ķīmijā ir tikai instruments, turklāt – neīstais!

Izmantot centralizētos eksāmenus (CE) kā motivējošu līdzekli, lai skolēni un topošie studenti labāk apgūtu dažādu mācību priekšmetu saturu var, bet iespējas šajā virzienā ir krietni ierobežotas.  Diskusijas par obligāta centralizētā eksāmena ieviešanu fizikā vai ķīmijā vai dabaszinātnēs palīdz precizēt iemeslus aizvien pieaugošajam gados jaunu cilvēku dabaszinātniskajam analfabētismam, kā arī prasmju un zināšanu mazumiņam rīcībā ar skaitļiem un formulām. Tomēr, izmantot minētos CE kā ārstniecības līdzekli Latvijas situācijā nevar.

Latvijā  centralizētie eksāmeni ir piederīgi diviem izglītības līmeņiem  – vidējai izglītībai (noslēgumā) un augstākai izglītībai (iesākumā). Līdz ar to atbildība par to sekmīgu, pareizu un jēgpilnu pielietošanu ir līdzvērtīgi sadalās vidējās un augstākās izglītības sektorā. CE pielietošana balstās vairākos principos.

  1. Visiem vidējās izglītības ieguvējiem Latvijā ir vienādas tiesības stāties augstākās izglītības institūcijās un uzsākt studijas. Tā ir fundamentāla vērtība Latvijas izglītības sistēmā! Vidējo izglītību var iegūt valsts ģimnāzijās, vidusskolās, profesionālajās vidējās izglītības iestādēs , vakarskolās, tālmācības vidusskolā   u.c. Tajās dažādu mācību priekšmetu skaits un apjoms stundās ir būtiski atšķirīgs, bet vienotajam standartam atbilstīgs. T.i., arī attiecībā uz CE, to skaitu, obligātumu un saturu prasības ir identiskas.  Tādējādi skolēni ar visdažādākajām interesēm, spējām un iespējām var atrast sev vispiemērotāko veidu vidējās izglītības iegūšanai un visi vidējās izglītības diplomi dod tiesības turpināt studijas augstskolās un koledžās.
    Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas absolvents var stāties ne tikai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet arī Latvijas Universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē vai jebkurā citā augstākās izglītības iestādē Latvijā vai ārzemēs. Sistēma ir skaidra un saprotama. Nosakot atšķirīgus vidējās izglītības standartus vidusskolām, mākslas un mūzikas profesionālās vidējās izglītības iestādēm, arodvidusskolām, veidotos sarežģīta situācija attiecībā uz iespējām studēt. Profesionālās vidējās izglītības iestādes absolvents iegūtu profesionālo kvalifikāciju, bet viņam, visdrīzāk, nebūtu tiesības stāties visās augstskolās. Pat, ja mūzikas vidusskolas absolventam būtu noteiktas tiesības iestāties J.Vītola Mūzikas akadēmijā, tad akadēmija, uzņemot tādus reflektantus, kam nav tiesības stāties, piemēram, Latvijas Universitātē, zaudētu savu piederību universitātes tipa augstskolām.
  2. Obligāto CE ieviešanā darbojas savienoto trauku princips, t.i., jebkuru jaunu prasību ieviešana var tikt īstenota tikai uz esošā samazināšanas rēķina. Profesionālajā izglītībā CE fizikā vai ķīmijā var tikt īstenots tikai uz profesionālās kompetences rēķina, jo no jau tā optimizētās vispārējās izglītības tur nav ko atņemt. Bet profesionālās kompetences iegūšana taču ir galvenā jēga, kāpēc audzēkņi ir izdarījuši izvēli un iestājušies profesionālajā vidusskolā vai arodvidusskolā.
  3. Trešo varētu saukt par vertikālās atbildības principu. Proti, augstākais izglītības līmenis ir savā ziņā mācīšanās rezultātu pasūtītājs iepriekšējam līmenim. Augstskolām un koledžām ir ne tikai kritiski jākomentē vidējās izglītības ieguvēju zināšanas un prasmes vienā vai otrā priekšmetā, bet arī aktīvi jāsadarbojas ar atbilstošajām skolotāju/skolu metodiskajām apvienībām, nepārtraukti aktualizējot studiju procesa uzsākšanai nepieciešamās reflektantu kompetences. Atsevišķos studiju virzienos tas sekmīgi notiek, bet ...atsevišķais neraksturo kopējo situāciju.
  4. Prasībās un pielietojumā attiecībā uz CE jāievēro simetrija. Vidējās izglītības noslēgumā, nosakot obligātos un izvēles CE, atbilstoši ir arī jānosaka, kādi CE eksāmeni būs obligāti, lai varētu pretendēt uz studijām konkrētos studiju virzienos. Nav jēgas noteikt par obligātu CE, piemēram, ķīmijā, ja šī eksāmena vērtējums trijās universitātēs, kas piedāvā studijas ķīmijā, atlasot topošos studentus, vispār netiek ņemts vērā.

Patreizējo situāciju raksturo vairāki būtiski aspekti.

Latvijas politikas plānošanas dokumentos ir skaidri norādīts mērķis, jau tuvākajos gados panākt, ka 50% no jauniešiem apgūst kādu no profesionālās vidējās izglītības programmām, tādējādi nodrošinot iespējas iekļauties darba vidē un mazinot jauniešu bezdarba riskus. Tas nozīmē, ka skolu un izglītības metožu daudzveidība vidējās izglītības sektorā nemazināsies, tikai pieaugs. Un visiem arī turpmāk būs jānodrošina iespēja turpināt izglītību augstskolās un koledžas.

Patreizējā sistēma nodrošina relatīvu taisnīgumu vidējās izglītības ieguvēju vidū. Valsts ģimnāziju un vidusskolu absolventi CE gūst augstāku vērtējumu un līdz ar to labākas pozīcijas, pretendējot uz studiju vietām, bet savukārt profesionālās vidējās izglītības ieguvēji relatīvi sliktākos vērtējumus CE kompensē ar iegūtu profesionālo kvalifikāciju un daudz labākām starta iespējām nodarbinātības tirgū, salīdzinot ar vidusskolu absolventiem.

Valsts budžeta finansētās studiju vietas Latvijas AII ik gadus tiek praktiski 100% aizpildītas, tajā skaitā dabaszinātnēs un inženierzinātnēs. Pēc tam, jau pirmajā gadā studentu nesekmība daudzās studiju programmās, kas balstās uz eksakto un dabaszinātņu fundamenta, ir milzīga, līdz pat 50%! Tātad, problēma ir nevis reflektantu skaitā, bet gan zināšanās un prasmēs, plašāk – dabazinātniskās un eksaktās domāšanas deficītā.

Nav pieejami pētījumi, bet ir novērojumi, ka CE kā motivātors labāk apgūt attiecīgos mācību priekšmetus skolēniem darbojas gadījumos, kad viņiem ir skaidri izvēlēts nākamais studiju virziens/studiju programma un tajā kā atlases kritērijs uz valsts budžeta finansētajām vietām ir noteikts attiecīgais CE. Centralizēto eksāmenu  vērtējumi ir svarīgāki skolu sacensībā par vietu reitingos, skolu direktoriem kā novērtējums ieguldītajam darbam, attiecīgo priekšmetu skolotājiem savstarpējo neformālo reitingu veidošanā utml.

Vidējās izglītības ieguvēju motīvi studiju virziena un profesijas izvēlē ir ārkārtīgi dažādi. Labas, pat izcilas sekmes eksaktajās un dabas zinātnēs nebūt nekorelē ar izvēli studēt attiecīgās dabaszinātņu vai inženierzinātņu programmās. Nozīme ir dažādu profesiju prestižam, iedomātajam nākotnes ienākumu līmenim, ģimenes tradīcijām un finansiālajām iespējām (it sevišķi atbalstot studijas ārvalstīs), attiecīgās tautsaimniecības nozares pievilcībai un sakārtotībai, kā arī  daudziem citiem apsvērumiem.

Pēdējais, bet , iespējams, pats svarīgākais šodienas jautājums ir par mērķi, jēgu – kāpēc skolēniem ir jāapgūst tādi mācību priekšmeti kā matemātika, fizika, ķīmija, bioloģija? Visbiežāk dzirdēts, ka šo priekšmetu mācīšanās rezultātā  skolēniem ir jāattīsta dabaszinātniskā un eksaktā domāšana. Lai augstskolā cipari, formulas un simboli varētu atrast ceļu uz jauno studentu apziņu un neatlektu no viņiem kā eļļas pilieni no ledus gabala. Tātad runa ir par domāšanas veidu, kas attīstās mācību procesā. CE noslēgumā pats par sevi  te nekādu domāšanu neattīstīs.

Problemātika, kā vairot sabiedrībā, it sevišķi tās jaunākajā daļā, dabazinātnisko inteliģenci, ir plaša un sazarota. Tā ietver skolotāju kvalifikāciju, motivāciju, atalgojumu, skolu aprīkojumu, pieejamību laukos un pilsētās, skolēnu motivāciju zināšanu apguvē, tautsaimniecības nozaru perspektīvas un daudzas citas lietas. Tomēr, daži priekšlikumi rīcībai būtu izsakāmi.

  • Visām ieinteresētajām pusēm (skolām, augstskolām, koledžām, skolotājiem, skolēniem, vecākiem, ministrijas ierēdņiem un politiķiem) visādā veidā atbalstīt Valsts izglītības satura centra (VISC) centienus ietekmēt mācību procesa kvalitāti izglītības procesā, sākot ar pamatizglītību un nobeidzot ar vidējo izglītību visā tās daudzveidībā. Veidot diagnosticējošus pārbaudījumus mācību priekšmetos katra etapa/ starpetapa noslēgumā. Veidot un attīstīt CE matemātikā un dabaszinātnēs pamatskolas noslēgumā, kad visiem skolēniem attiecīgie mācību priekšmeti ir bijuši vienādā skaitā un vienādā apjomā.
  • Vidējās izglītības noslēgumā VISC organizēt divus obligātos CE – latviešu valodā un matemātikā. Visos citos mācību priekšmetos nodrošināt izvēles CE, kuru vienotu saturu un norises metodiku izveido VISC, bet organizē konkrētā skola. Par svešvalodas CE ir atsevišķs stāsts, bet šajā versijā būtu relatīvi vienkārši veikt dažādu starptautisko valodas testu pielīdzināšanu izvēles CE vērtējumam.
  • Visos 29 studiju virzienos (atsevišķos gadījumos – arī studiju programmās, piemēram, medicīnā) noteikt, kādi CE ir obligāti, lai pieteiktos studijām. Piemēram, minimāli ir jābūt diviem CE un vismaz vienam no tiem ir jābūt kādam no izvēles eksāmeniem. Šī prasība attiecināma gan uz valsts, gan uz privātajām institūcijām un visiem studiju veidiem, neatkarīgi no finansēšanas avota.
  • Augstskolām un koledžām piedāvāt, bet valstij rast vismaz daļēju finansējumu, izlīdzinošajiem matemātikas, fizikas, ķīmijas u.c. kursiem reflektantiem, lai, nonākot studentu kārtā, visi varētu ar vienādām starta pozīcijām uzsākt studiju programmu apguvi.

Obligātajam CE fizikā vai ķīmijā ir saskatāms viens pozitīvs aspekts. Tas visus skolēnus piespiestu painteresēties, kas tur īsti tajos priekšmetos tiek prasīts, lai var kaut kā nokārtot to eksāmenu. No šīs painteresēšanās , ir cerība(sic!), kādam varētu rasties dziļāka interese un attīstīties dabaszinātniskā domāšana.  Vai ar to pietiek, lai sāktu bradāt pa vidējās, it sevišķi profesionālās, izglītības sistēmu? Vai augstskolas, kuru vārdā iecere tiek pieteikta, pārskatāmā nākotnē spēs identificēt jelkādas ar jauniem obligātiem CE cēloniski saistītas pārmaiņas?

Jānis Vētra
Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs

 

 

 
www.clarus.lv